stāsts par zelta zivtiņu un garāmgājēju

Reiz, kad sēdēju pie jūras un metu tai ar sīkajiem akmentiņiem, pie manis piepeldēja zelta zivtiņa. Skatījās manī ar savām skaistajām acīm un stāstīja, ka izpildīšot manas vēlmes un iegribas.
– Es Tev neticu, – teicu zelta zivtiņai.
– Zinu, tu taču esi cilvēks, – tā atbildēja un neparasti silti pasmaidīja.

Continue reading stāsts par zelta zivtiņu un garāmgājēju

vēstules brālim

pirmdiena, 2014. gada 23. jūnijs

Zaķ. Ja vien Tu būtu man teicis, ka vairs nevari. Ka viss ir tik ļoti saplīsis, ka to nevar vairs salīmēt. Sašķīdis miljons sīkās drumslās. Izbiris, pārtrūcis, aizplūdis. Ja vien Tu teiktu, ka Tava dzīve Tev šeit šķiet zaudēta.

Es ietu Tev līdz. Es teiktu – pametam visu un ejam. Atstājam visu. Un sākam visu no jauna citur. Kopā.

Tu aizgāji viens. Neko neteikdams. Varbūt tādēļ, ka zināji – es ietu Tev līdz. Tu zināji, ka man ir jāpaliek.

Es Tevi tik ļoti, ļoti mīlu.

Continue reading vēstules brālim

Pūķītis Rktk un saldējums (dāvana kādai mazai Aijai)

Pukis-RKTK---ILUSTRACIJAIlustrācija: Vitālijs Vinogradovs

Reiz dzīvoja kāds mazs pūķītis. Viņu sauca Rktk. Dzīvoja viņš kopā ar savu mammu ķieģeļsarkanā pilsētas mājā. Viņiem bija balts ledusskapis, no kura vienmēr varēja paņemt saldējumu. Un saldējums pūķītim Rktk garšoja vairāk par visu pasaulē! Arī pūķīša mammai garšoja saldējums. Viņa teica, ka tas vienīgais palīdz pret dedzināšanu mutē. Mamma dažreiz no mutes pūta uguni un pēc tam vienmēr ēda saldējumu. Pūķītis Rkttk vēl uguni pūst nemācēja, bet saldējumu ēda daudz biežāk nekā mamma. Viņam vienkārši tas ļoti, ļoti garšoja!

Continue reading Pūķītis Rktk un saldējums (dāvana kādai mazai Aijai)

mežģīnes

Kad krita zvaigzne, Dievs sēdēja pie atvērta loga un tamborēja mežģīnes. Lampu istabas stūrī Dievs nebija ieslēdzis, pietika ar zvaigžņu mirdzumu un mēnessgaismu. Krītošo zvaigzni Dievs nepamanīja un zvaigzne nepamanīja arī Dievu. Katram sava dzīve un katram sava nakts. „Pārāk skaista, lai tamborētu mežģīnes”,  Dievs nodomāja un nolēma pastaigāties. Salika savā rokdarbu groziņā diegus, iesāktās mežģīnes un tamboradatu, ātri izvilka cauri garajiem matiem ķemmi un uzkrāsoja lūpas. Dievam patika krāsotas lūpas,patika pat vairāk kā mežģīnes. Durvis Dievs neaizslēdza, Dievs mīlēja izaicināt likteni. Spēlēties. Mazliet ar to pat  koķetēt.

Continue reading mežģīnes

Lailas dienasgrāmata. Marts

Galds-Ilustracija-1200Foto ilustrācija: Vitālijs Vinogradovs

14. marts.

Mīļā, Dienasgrāmatiņ!

Es vakar noskatījos baigi labo filmu – „Nimfomānes dienasgrāmata”. Tā ir par kādu jaunu sievieti, kurai ļoti patīk sekss un kura meklē mīlestību. Bet kopā viņa to  nevar atrast. Vai nu mīlestība, vai sekss. Bet lai nu kā, viņa mani iedvesmoja rakstīt dienasgrāmatu par TO tēmu. Jo TĀ jau ir tēma, par kuru ar nevienu nerunā. Citiem varbūt ir labi draugi un tad runā ar viņiem, bet man tādu nav. Diemžēl.

Continue reading Lailas dienasgrāmata. Marts

Clupea harengus

Tas bija kādu mirkli pēc. Viņa sēdēja uz grīdas, kaila, un ar rokām bēra atpakaļ zemi saplīsušajā puķu podā. Augs turpat blakus plātīja muti kā krastā izmesta zivs. Viņš gulēja uz muguras nedaudz tālāk, kails, un skatījās uz viņas rokām.

– Es negribu Tevi zaudēt, – viņš teica.

– Tu to nemaz nevari,- viņa atteica un ilgi skatījās viņa acīs. Skropstu tuša bija iztecējusi pār viņas vaigiem un viņa izskatījās nedaudz skumja.

Continue reading Clupea harengus

Ziemassvētku pasaka

Reiz, kādā aukstā ziemas vakarā, vecs, ruds Runcis klīda pa Rīgas ielām. Dažreiz Runcis apstājās pie kāda izgaismota veikala skatloga, lai patīksminātos par savu kažoku. Rudais kažoks bija tikpat vecs kā Runcis, vietām padilis, vietām netīrs, jo Runcis vairs nevarēja iztīrīt kažoku tik tīru kā jaunībā. Bet Runcis tik un tā kažoku mīlēja, Runcim tas bija skaists. Apstājies pie kādas Kūkotavas skatloga, lai kārtējo reizi patīksminātos par sevi, Runcis pēkšņi izdzirdēja klusus šņukstus. Slinki paskatījies apkārt, viņš uz ietves malas pamanīja sēžam Piparkūku meiteni. Parasti Runcis nemēdza runāt ar Piparkūku meitenēm, bet viņa izskatījās tik nelaimīga, tik vientuļa, ka, pašam negribot, Runcim paspruka jautājums:

-Hm … kāpēc Tu raudi?

Piparkūku meitene pacēla galvu, un tikai tad Runcis pamanīja, cik meitene ir skaista. Viņai bija gaiši brūna seja, medus krāsas mati un mugurā  skaista piparkūku  kleitiņa ar baltiem cukurglazūras punktiņiem.

-Es … es nezinu. Es esmu pazaudējusies…- un Piparkūku meitene iešņukstējās vēl skaļāk.

-Kā tas ir … pazaudējusies? – Runcis nesaprata.

1

Continue reading Ziemassvētku pasaka