Pūķītis Rktk un saldējums (dāvana kādai mazai Aijai)

Pukis-RKTK---ILUSTRACIJAIlustrācija: Vitālijs Vinogradovs

Reiz dzīvoja kāds mazs pūķītis. Viņu sauca Rktk. Dzīvoja viņš kopā ar savu mammu ķieģeļsarkanā pilsētas mājā. Viņiem bija balts ledusskapis, no kura vienmēr varēja paņemt saldējumu. Un saldējums pūķītim Rktk garšoja vairāk par visu pasaulē! Arī pūķīša mammai garšoja saldējums. Viņa teica, ka tas vienīgais palīdz pret dedzināšanu mutē. Mamma dažreiz no mutes pūta uguni un pēc tam vienmēr ēda saldējumu. Pūķītis Rkttk vēl uguni pūst nemācēja, bet saldējumu ēda daudz biežāk nekā mamma. Viņam vienkārši tas ļoti, ļoti garšoja!

Katru pēcpusdienu mamma gulēja diendusu.

–          Guli Tu arī, pūķīti Rktk,- viņa teica, bet pūķītim miegs nenāca.

Viņš katru pēcpusdienu, kamēr mamma gulēja, ēda saldējumu. Tas bija laiks, kad mamma vienmēr to atļāva. Viņš pielidoja pie šņākuļojošās mammas un jautāja:

–          Mammu? Vai es drīkstu apēst saldējumu?

–          Mhm… – pūķene tikai nomurmināja un gulēja tālāk.

Tā kā „mhm” nozīmē „Jā”, tad pūķītis Rktk žigli lidoja līdz ledusskapim un ķērās klāt ēšanai.  Baltais un brūnais saldējums, zemeņu un ar šokolādi, riekstu saldējums un ar iebiezināto pienu…spēj tikai izvēlēties!

Kādā pēcpusdienā, saņēmis atļauju no mammas, pūķītis Rktk pielidoja pie ledusskapja un to atvēra. Bet – ak vai – tas bija tukšs! Tur nebija neviena paša saldējuma!!!! Ko nu? Pūķītis domāja un izdomāja. Jālido līdz veikalam, tikai vispirms jāpajautā atļauja mammai.

–          Mammu? Es drīkstu aizlidot līdz veikalam?- viņš jautāja šņākuļojošajai pūķenei.

–          Mhm… – viņa norūca un pūķītis Rktk, saņēmis atļauju, priecīgs izlidoja no mājas.

Uz ielas pūķītis Rktk apstājās. Viņš vēl bija ļoti mazs pūķītis un šī bija pirmā reize, kad viņš uz ielas ir viens pats.

Ceļu viņš zināja, daudzas reizes kopā ar mammu viņi bija lidojuši uz veikalu pēc saldējumiem, tāpēc pūķītis Rktk izlēma mēģināt. Uzmanīgi paskatījies uz abām pusēm, vai nelido kāda mašīna, viņš pārlidoja ielu un devās pa ielu lejup, veikala virzienā. Viņš lidoja un laipni sveicināja katru ceļā sastapto pūķi. Tie mazliet nobrīnījās, redzot tik mazu pūķīti vienu pašu, bet sveicienu atņēma.  Tikai viens pūķis pat ar galvu nepamāja, tas dusmīgi purpinādams un dūmus no deguna laizdams, kaut kur steidzās un šķiet, pūķīti Rktk pat nemanīja.

Klāt bija arī veikals. Pūķītim Rktk ielidojot viekalā, priecīgi nošķinda durvju zvaniņš. Viņš tūlīt pat paņēma iepirkumu groziņu un devās pie saldējuma vitrīnām. Tur nu viņi visi bija – pasaules labākie saldējumi!!! Pūķītis Rktk krāmēja un krāmēja saldējumus iepirkumu groziņā, līdz grozs bija pilns līdz malām. Viņš mēģināja to pacelt, bet neizdevās. Pūķītis Rktk bija pārāk mazs un grozs ar saldējumiem pārāk smags. Kāds laipns pūķis apvaicājās:

–          Hei, maziņais, vai tev nevajag palīdzību?

–          Jā, lūdzu! – pūķītis Rktk laipni atteica un kopā viņi nogādāja iepirkuma grozu līdz pārdevējai.

Pārdevēja sāka saldējumus rēķināt. Rēķināja, rēķināja un ik pa laikam aizdomīgi paskatījās uz pūķīti.

–          Vai Tu neesi pārāk mazs, lai viens dotos līdz veikalam? – viņa pēkšņi jautāja.

–          Nē, neesmu!, – pūķītis Rktk viņai pārliecinoši apgalvoja, – mamma atļāva.

–          Nu labi… – pārdevēja vēl norūca un turpināja rēķināt.

–          Bet vai nauda Tev ir? – pēkšņi atkal atskanēja viņas balss.

–          Nauda? Hm… naudas man nav…- pūķītis Rktk samulsa.

–          Tā jau es domāju! – pārdevēja viszinīgi pacēla gaisā nu jau tukšo iepirkumu grozu, – Ja Tev nav naudas, tad es nevaru Tev dot saldējumus!

Pūķītis Rktk apjucis domāja. Kāda nauda? Viņam naudas nebija. Nauda bija tikai mammai. Eh, nāksies vien lidot atpakaļ bez saldējumiem.

–          Atvainojiet, – viņš klusi nomurmināja pārdevējai un steigšus izlidoja no veikala.

Pūķītim Rktk tik strauji sitās mazā pūķa sirsniņa, ka viņš atspiedās pret veikala sienu un dziļi elpoja. Kad satraukums bija rimis, viņš bēdīgi uzsāka ceļu mājup.

Ārā bija skaists pavasaris, spīdēja saule un kaut kur vēl virs pūķiem, klaigādamas lidoja kaijas. Kokiem nupat bija sākušas plaukt lapas un gaiss smaržoja pēc piparmētru saldējuma. Pēkšņi viņam garām palidoja neparasti skaists taurenis. Tik skaistu taureni pūķītis Rktk vēl nekad nebija redzējis. Gribēdams to redzēt tuvāk, viņš lidoja tam līdz, turēdamies cieši aiz muguras. Taurenis palidoja garām kādai dzeltenai mājai ar sarkanu jumtu, tad pārlidoja pāri pilsētas puķu dobei un kādam vientuļam vīram piemineklī. Pūķītis Rktk lidoja aiz viņa un priecājās, cik skaisti saulē mirguļo taureņa spārni. Taurenis lidoja un pūķīti Rktk nemaz nemanīja. Pat tad, kad taurenis maigi nosēdās uz soliņa atzveltnes kādā parkā, viņš nemanīja, ka pūķītis nosēžas pavisam netālu no viņa. Aizvērtām acīm, taurenis kaut ko klusi dungoja. Tad izstiepa vienu kāju un uzsmaidīja tai. Notrausa no saviem spārniem neredzamu putekli un aizlidoja. Taureņi ir tādas mazliet ēteriskas būtnes. Viņus neinteresē pūķi un pārējā pasaule. Pūķītis Rktk palika sēžam uz soliņa atzveltnes.

–          Tas gan bija viens skaists taurenis! – viņš noteica un saprata, ka vajadzētu doties uz mājām.

Bet tad pēkšņi, parkā ienāca kāds vecs pūķis ar apaļām brillēm uz acīm. Vienā rokā viņam bija avīze, bet otrā…saldējums!!!!! Pūķītim Rktk iespīdējās acis un mutē sariesās kaudze ar siekalām. Un jā, pūķis apsēdās tieši uz soliņa blakus viņam! Pūķītim Rktk siekalas mutē sariesās vēl lielākā kaudzē! Tik skaists saldējums! Brīnišķīgs! Kraukšķīga vafeļu glāzīte un trīs saldējuma bumbas – rozā, balta un zaļa. Vecais pūķis saldējumam nepievērsa nekādu uzmanību. Viņš steigšus atvēra avīzi un sāka lasīt. Bet pūķītis Rktk spēja skatīties tikai uz saldējumu. Viņš skatījās un skatījās, līdz kādā brīdī atcerējās, ka mamma bija mācījusi sasveicināties ar paveciem pūķiem.

– Labdien! – viņš teica, bet vecais pūķis pat nepaskatījās uz viņa pusi.

– Labdien! – pūķītis Rktk noteica mazliet skaļāk un uz viņa pusi paskatījās divas izbrīnītas pūķa acis aiz apaļām brillēm.

– Labdien! – pūķis atbildēja.

– Mani sauc Rktk! – Rktk viņam teica.

Pūķa acis izbrīnījās vēl vairāk.

–          Kā tu teici? Kā tevi sauc? Rikiti..?

–          Rktk! – Rktk skaļi viņam atkārtoja.

–          Kas tas par vārdu? Pirmo reizi tādu dzirdu! – pavecais pūķis brīnījās.

–          Es gan tādu nedzirdu pirmo reizi. Katru dienu tādu dzirdu,- pūķītis Rktk viņam skaidroja.

–          Ko jūs lasāt? – viņš turpināja jautāt, bet skatiens visu laiku aizklīda pie saldējuma pūķa rokās, kurš, škiet, par to vispār bija piemirsis.

–          Hm…es lasu par ekonomiku un tirgus tendencēm, – pūķis viņam atbildēja.

–          Kas ir ekonomika? – pūķītis Rktk nesaprata.

–          Hm… – pavecais pūķis tikai norūca.

–          Bet ko Tu te viens pats tik mazs dari?- viņš jautāja, jo arī bija pieklājīgs pūķis.

–          Es biju aizlidojis pēc saldējuma, – Rktk viņam stāstīja, – tikai to nedabūju. Biju aizmirsis paņemt naudu. Tā gadās. – viņš vēl piebilda un uzmeta ilgu un kāru skatienu pavecā pūķa saldējumam.

Vecais pūķis to pamanīja un uzreiz visu saprata. Viņš bija gudrs pūķis.

–          Tad jau tagad tev dikti kārojas kāds saldējums, – viņš teica.

–          Dikti, – pūķītis Rktk viņam atbildēja, nenolaidis acis no brīnišķīgā saldējuma brīnišķīgajā vafelē.

–          Tu vari dabūt manējo,- pavecais pūķis viņam piedāvāja, – es vienu jau pa ceļam apēdu.

–          Tiešām?

–          Tiešām!

–          Paldies! Jā! Es ļoti,ļoti priecātos! – teica Rktk un saņēma pastiepto saldējumu savās mazajās roķelēs.

Un tad, pasaule kļuva vēl skaistāka kā jau bija. Saule, putni, puķes un saldējums! Pūķītis Rktk sēdēja un laimīgs to laizīja ar savu garo pūķa mēli. Vecais pūķis pievērsās savai ekonomikai un arī bija laimīgs. Rktk ēda un vēroja kā pa parku lēnā gaitā staigā kāds pūķu policists. Tad cauri parkam pavisam mazu pūķi ratiņos izstūma skaista, jauna pūķene. Garām paskrēja bariņš sportisku pūķu un viens no viņiem pamāja pūķītim. Pūķītis Rktk viņam laimīgi atmāja un gar viņa zodu notecēja izkususi saldējuma lāsīte.

Pavisam pēkšņi, vienā acumirklī, debesīs savilkās draudoši negaisa mākoņi. Parkā, uguņus pūzdama, ielidoja viena dusmīga pūķu mamma. Nikna kā pūķis.

–          Ko tu te dari? Es visu pilsētu izlidoju tevi meklēdama!!! Visas acis izskatīju!!! Kur tu biji pazudis? – viņa dusmīgi bārās.

–          Es aizgāju pēc saldējuma! – pūķītis Rktk viņai paskaidroja.

Vecais pūķis negribēja jaukties strīdā, tāpēc klusi piecēlās un nemanāmi aizlidoja. Avīze palika guļam uz soliņa ar visu ekonomiku un tirgus tendencēm.

–          Kas tev atļāva iet pēc saldējuma? Viens pats uz ielas!!!! – mamma turpināja bārties.

–          Tu atļāvi! – Rktk teica.

–          Kā? Es? – mamma nesaprata.

–          Tu! Tu gulēji, es piegāju pie ledusskapja, bet saldējums bija beidzies. Tad es tev jautāju, vai drīkstu aiziet uz veikalu tam pakaļ un tu teici „mhm”.

–          Es teicu „mhm”? – pūķene vēl joprojām nesaprata.

–          Teici. Un tā nu es devos uz veikalu. Bet tur man teica, ka ja nav naudas, tad nedabūšu arī saldējumu. Tad es sekoju kādam taurenim un nonācu šeit. Taurenis aizlidoja, bet atnāca vecais pūķa kungs un atdeva man savu saldējumu. – Rktk stāstīja mammai un mammai klausoties dusmas lēnām beidzās.

Viņa apskāva savu pūķēnu un teica:

–          „Mhm” nenozīmē piekrišanu, ja esmu aizmigusi. Saproti?

Rktk teica, ka tagad viņš to zināšot un sapratīšot. Negaisa mākoņi izklīda tikpat ātri kā uzradās. Atkal spīdēja saule. Kopā viņi aizlidoja līdz veikalam, nopirka pilnu iepirkuma grozu ar saldējumiem, uzsmaidīja pārdevējai un lidoja mājup. Pūķītis Rktk lidoja un domāja, cik labi viss viņam šodien izdevies, bet pūķu mamma nolēma vairs nekad negulēt diendusiņas, kamēr Rktk izaugs nedaudz lielāks. Mājās viņi paņēma katrs pa saldējumam un skatījās filmu par pūķu dzīvi ledus laikmetā. Rktk filmas beigas nesagaidīja, viņš piespiedās mammai tuvu klāt un iemiga.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s